Mani sauc Uldis, man ir sešdesmit divi gadi, un esmu pensionēts radio inženieris, kas visu savu mūžu ir strādājis ar skaņu, ar viļņiem, ar frekvencēm, un kas tagad dzīvo mazā dzīvoklī Liepājā, kur jūra ir tik tuvu, ka vējainās dienās logi grab, un kur es katru rītu eju uz krastu, lai skatītos, kā zvejnieki velk tīklus, pat ja es viņus nepazīstu. Man ir sieva Mirdza, ar kuru esmu kopā četrdesmit gadus, un kura tagad lielāko daļu laika pavada, lasot grāmatas un skatoties seriālus, un kura mani mīl tik ļoti, ka viņa pacieš to, ka es dažreiz runāju par lietām, ko viņa nesaprot, piemēram, par to, kā mainījās radio signāla kvalitāte, kad mēs pārgājām no analogā uz digitālo. Mums ir divi bērni, kas abi dzīvo ārzemēs, viens Anglijā, otrs Vācijā, un viņi zvana reizi nedēļā, un mēs viņiem nestāstām, ka mums ir grūti, jo mēs negribam, lai viņi justos vainīgi, ka viņi ir prom. Es neesmu cilvēks, kas bieži spēlē azartspēles. Patiesībā es nekad nebiju spēlējis neko līdzīgu, izņemot vienu reizi, kad mans kaimiņš Viktors, kas ir par desmit gadiem jaunāks par mani un kas vienmēr ir bijis nedaudz traks, mani pierunāja, un tas bija tāpēc, ka viņš bija atradis kaut kādu
vavada вход, kas viņam šķita kā atslēga uz kaut ko lielu, un es, protams, par to neiedomājos neko vairāk kā par Viktora joku. Bet tas vakars mainīja manu attieksmi pret daudzām lietām, un tagad es gribu par to pastāstīt, jo tas nav stāsts par naudu, bet par brīdi, kad es sapratu, ka dzīvē ir lietas, kuras nevar izmērīt ar frekvencēm, bet kuras var sajust.
Viss sākās ar to, ka man bija problēmas ar miegu. Tas notiek katru gadu ap oktobri, kad ārā kļūst tumšs, un visi mani rīti izskatās vienādi, un es sāku domāt, ka es neesmu īsts cilvēks, bet tikai ēna, kas staigā pa savu dzīvi. Es sēdēju savā viesistabā, un ārā lija, un Mirdza jau bija aizmigusi, un es skatījos uz savu veco radio, kas bija izgatavots 1958. gadā, un kas vēl strādāja, jo es to biju restaurējis pats, un es domāju, ko gan es varētu darīt, kas būtu citādi. Un tad mans telefons noskanēja. Tas bija Viktors, kas teica, ka viņš ir atradis kaut ko interesantu, un ka es noteikti gribēšu to redzēt. Es, protams, domāju, ka tas ir kaut kāds jauns radio vai kāda izstāde, jo Viktors vienmēr ir interesējies par tehnoloģijām. Bet tas bija kaut kas cits. Tas bija spēļu vietne, un tur bija rakstīts par vavada вход, ko viņš bija atradis kādā forumā, un viņš to bija izmantojis, jo viņš bija ziņkārīgs, un viņš bija laimējis, un viņš gribēja, lai es arī pamēģinu, jo viņš teica, ka tas ir kā radio, kur tu nekad nezini, kādu dziesmu tu dzirdēsi, kad tu pagriezīsi pogu. Es sākumā nobijos, jo es domāju, ka tas ir muļķīgi, un ka es neesmu cilvēks, kas riskē, bet Viktors teica, ka viņš ir ielicis tikai desmit eiro, un ka tas nekas, jo tas bija tikai desmit eiro, un ka viņš grib, lai es redzu, kā tas izskatās, jo viņš domā, ka tas varētu būt interesanti manam tehniski noskaņotajam prātam.
Un tā mēs sēdējām Viktora dzīvoklī, kur uz galda bija vecs portatīvais dators, un kur blakus bija tase tējas, kas bija tik stipra, ka tā smaržoja pēc darvas, un Viktors man rādīja, kā viņš spēlē. Viņš spēlēja spēli ar dimantiem, kas saucas kaut kas par Āfriku, un viņš to darīja tik aizrautīgi, ka es gandrīz aizmirsos, ka tas ir tikai spēle. Viņš skatījās uz katru simbolu, viņš skaitīja katru griezienu, viņš pat pierakstīja uz papīra lapas, cik reizes viņš ir laimējis un cik reizes viņš ir zaudējis, jo viņš ir bijis elektriķis, un viņš gribēja saprast, vai tur ir kāda likumsakarība. Un es sēdēju un skatījos, un es domāju, cik gan dīvaini ir tas, ka mans kaimiņš, kas visu mūžu ir strādājis ar vadiem, tagad sēž un griež simbolus, un cer, ka viņam paveiksies. Bet tajā pašā laikā es sapratu, ka viņš to dara nevis tāpēc, ka viņš gribētu naudu, bet tāpēc, ka viņš grib kaut ko darīt. Kaut ko, kas nav tukšums. Kaut ko, kas nav klusums. Un tas mani aizkustināja vairāk, nekā es varu izteikt.
Mēs sākām spēlēt kopā. Es viņam parādīju, kā izmantot vavada вход, ko viņš bija atradis, un kā to aktivizēt, un viņš bija tik priecīgs, it kā es viņam būtu iedevis jaunu lampu, kas mainītu visu, ko viņš redz. Mēs sēdējām stundām, un mēs runājām par visu. Par viņa jaunību, par to, kā viņš satika savu sievu, par to, kā viņš sāka strādāt, par to, kā viņš baidījās no pirmā darba, un par to, kā viņš pēc tam iemīlēja katru elektrības vadu, ko viņš savienoja. Un es viņam stāstīju par savu darbu, par to, kā es jūtos, ka es neko īsti nedaru, ka es tikai regulēju frekvences, un ka es nezinu, vai tas, ko es daru, ir svarīgi. Un Viktors klausījās, un viņš teica, ka viss, ko tu dari, ir svarīgi, ja tu to dari ar sirdi. Un tad viņš atgriezās pie spēles, un viņš nospieda pogu, un pēkšņi ekrāns sāka mirgot, un viņš bija laimējis. Ne daudz. Varbūt trīsdesmit eiro. Bet viņš skatījās uz to ekrānu, un viņa acis bija tik lielas, it kā viņš būtu ieraudzījis kaut ko tādu, ko viņš nebija redzējis kopš bērnības. Un viņš teica, ka redzi, Uldi, dažreiz dzīvē ir arī brīnumi. Un es nodomāju, ka jā, varbūt tiešām ir.
Nākamajā nedēļā Viktors piezvanīja man un teica, ka viņš ir laimējis vēl vairāk. Es domāju, ka viņš joko, bet viņš teica, ka viņš ir laimējis divi simti eiro, un ka viņš tos ir izņēmis, un ka viņš grib mani aizvest uz pusdienām. Mēs aizgājām uz mazu kafejnīcu netālu no ostas, kur viņš pazina īpašnieku, jo viņš tur ir gājis jau divdesmit gadus, un viņš pasūtīja mums abiem zivju zupu, kas bija tik bieza, ka karote stāvēja stāvus, un viņš stāstīja man par to, kā viņš ir atradis vēl vienu bonusu, un kā viņš tagad spēlē katru vakaru pēc vakariņām, un kā tas viņam palīdz aizmigt, jo viņš vairs nedomā par tukšumu, bet par to, kādu spēli viņš spēlēs rīt. Un es klausījos, un es domāju, cik gan svarīgi ir tas, ka cilvēkam ir kaut kas, kas viņu aizrauj, pat ja tas ir tikai spēle. Jo Viktors izskatījās jaunāks. Viņš izskatījās laimīgāks. Viņš izskatījās tā, it kā viņš būtu atradis kaut ko, ko viņš bija pazaudējis. Un es sapratu, ka tas, ko es sākumā uzskatīju par risku, ir kļuvis par viņa glābiņu.
Bet tas nav tikai par Viktoru. Tas ir arī par mani. Jo es sāku spēlēt kopā ar viņu. Ne tāpēc, ka es gribēju laimēt, bet tāpēc, ka es gribēju pavadīt laiku ar viņu. Un mēs sākām runāt par lietām, par kurām mēs nekad nebijām runājuši. Par to, kā viņš baidījās, ka viņš nebūs labs tēvs, par to, kā viņš strādāja, lai viņa ģimene varētu dzīvot labāk, par to, kā viņš vienmēr ir gribējis, lai es daru to, ko es mīlu, nevis to, ko citi sagaida. Un es viņam stāstīju par savām bailēm, par to, ka es jūtos, ka es neesmu pietiekami labs, ka es neesmu tik veiksmīgs kā citi, ka es nezinu, vai es kādreiz būšu kaut kas. Un Viktors klausījās, un viņš teica, ka viss, ko tu dari, ir svarīgi, ja tu to dari ar mīlestību. Un tad viņš atgriezās pie spēles, un viņš nospieda pogu, un viņš laimēja vēlreiz. Un mēs abi smējāmies, un mēs jautājāmies, vai tas tiešām notiek ar mums. Un es domāju, ka tas ir tas, kas ir svarīgi. Nevis nauda, nevis laimests, bet gan tas, ka mēs esam kopā, un ka mēs dalāmies ar kaut ko, kas mums abiem patīk.
Tagad ir pagājuši vairāki mēneši. Viktors joprojām spēlē. Viņš joprojām izmanto vavada вход, ko viņš atrod, un viņš joprojām pieraksta savus rezultātus uz papīra lapas, jo viņš ir elektriķis, un viņš grib saprast, vai tur ir kāda likumsakarība. Viņš nav laimējis miljonus. Viņš nav zaudējis visu. Viņš vienkārši spēlē. Un es joprojām spēlēju kopā ar viņu. Mēs sēžam viņa dzīvoklī, un mēs runājam par dzīvi, un mēs smejamies, un mēs ceram, ka mums paveiksies. Un es domāju, ka tas ir tas, ko es gribu pateikt. Ja jūs jebkad esat domājuši, vai tas ir domāts jums, es teikšu tā: ja jūs to darāt ar smaidu, un ja jūs to darāt ar mēru, un ja jūs to darāt, nezaudējot sevi, tad varbūt tas ir tā vērts. Bet, ja jūs to darāt, lai aizbēgtu no kaut kā, tad labāk ejiet pastaigā. Es zinu, par ko es runāju. Es esmu tur bijis. Un es joprojām esmu šeit. Un tas ir tas, kas ir svarīgi.
