Es nekad neesmu bijis cilvēks, kas tic liktenim. Es ticu darbam, ticu plānošanai un ticu tam, ka lietas jādara laicīgi, nevis jāgaida, ka kāds cits tās izdarīs. Man ir četrdesmit divi gadi, es strādāju par būvuzraugu lielā celtniecības firmā, un mana dzīve ir tik sakārtota, ka dažreiz es pats sev šķietu garlaicīgs. No rīta piecos modinātājs, tad kafija, tad darbs, tad vakariņas, tad ziņas, tad miegs. Katru dienu tas pats. Bet pirms diviem gadiem manā dzīvē notika kaut kas, kas lika man aizdomāties par to, cik daudz es esmu palaidis garām, jo vienmēr esmu bijis pārāk nopietns. Tas sākās ar to, ka es nokavēju lidmašīnu uz Vāciju, kur man bija jāapmeklē svarīga būvniecības izstāde. Es biju visu saplānojis līdz minūtei, bet tad uz ceļa bija sastrēgums, un es palaidu garām reisu. Es stāvēju lidostā, ar koferi rokā, un jutos kā muļķis. Visi mani plāni bija sabrukuši, un man bija jāgaida nākamā diena, lai varētu lidot. Tā bija pirmā reize, kad es sapratu, ka dažreiz lietas notiek neatkarīgi no tā, cik labi tu esi tās saplānojis.
Tajā vakarā es atgriezos mājās, nevis devos uz viesnīcu, jo man bija žēl naudas. Es sēdēju savā dzīvoklī, kas smaržoja pēc vecām mēbelēm un vientulības, un skatījos televizoru, kurā nekas interesants nenotika. Es jutos dusmīgs uz sevi, uz pasauli, uz visiem. Un tad es paņēmu telefonu un sāku ritināt ziņas. Bez mērķa. Bez domas. Un tad es ieraudzīju kādu rakstu par to, kā cilvēki atpūšas pēc darba. Tur bija dažādi piemēri, un viens no tiem bija par tiešsaistes kazino. Es nekad nebiju par to domājis. Man tas šķita kā kaut kas no citas pasaules, kas nav paredzēts cilvēkiem kā es. Bet tajā vakarā es biju gatavs izmēģināt jebko, kas nav televizors. Es atvēru
vavada online casino, un es pirmo reizi mūžā aizdomājos par to, ko es īsti daru ar savu dzīvi.
Es reģistrējos, jo tas bija vienkārši, un es nolēmu, ka ielikšu tikai nelielu summu, tādu, ko es pat nepamanītu, ja pazaudētu. Tas bija mans veids, kā sev teikt, ka tas nav nekas nopietns. Tikai izklaide. Tikai veids, kā pavadīt vakaru, kad nekas cits nav ko darīt. Es sāku ar vienkāršu spēli, kas prasīja tikai nospiest pogu. Nekādas stratēģijas, nekādas domāšanas. Tikai mirgojošas gaismas un skaņas, kas atgādināja spēļu automātus, kurus es biju redzējis filmās. Pirmie griezieni bija neveiksmīgi. Es zaudēju visu, ko biju ielicis, un es pasmējos par sevi. Protams, ka es zaudēju. Tā jau vienmēr notiek. Es aizvēru datoru un devos gulēt, domādams, ka tas bija muļķīgi.
Bet nākamajā vakarā es atkal atvēru vietni. Šoreiz es biju mazliet uzmanīgāks. Es izlasīju noteikumus, paskatījos, kādas spēles ir pieejamas, un izvēlējos kaut ko vienkāršāku. Es sāku ar mazu likmi, un pēkšņi, pēc dažiem griezieniem, ekrānā parādījās kaut kas, ko es nebiju gaidījis. Es laimēju. Nebija milzīga summa, bet tā bija pietiekami, lai es justu, ka mans vakars nav bijis velti. Es sēdēju un smaidīju, un tas bija dīvaini, jo es nevarēju atcerēties, kad pēdējo reizi biju smaidījis bez iemesla. Tajā vakarā es pamanīju, ka vietnē ir arī dažādas spēles, kas prasa nedaudz domāšanas, un es nolēmu, ka pamēģināšu kādu no tām. Es atvēru galda spēļu sadaļu, un tur bija daudz kas tāds, ko es nekad nebiju redzējis. Es izvēlējos vienu, kas šķita vienkārša, bet tajā pašā laikā prasīja nedaudz uzmanības.
Es sāku spēlēt, un pēkšņi es sapratu, ka es koncentrējos. Es aizmirsu par lidostu, par sastrēgumu, par visu, kas mani nomāca. Es biju tikai tur, tajā brīdī, un tas bija brīnišķīgi. Es zaudēju pirmo raundu, bet tas mani neapbēdināja. Es vienkārši nospiedu pogu vēlreiz. Un tad es laimēju. Un tad vēlreiz. Un tad es sapratu, ka es neesmu tik slikts, kā es domāju. Ka man ir paveicies vairāk, nekā es biju gaidījis. Tas nebija par naudu. Tas bija par to, ka es beidzot izvēlējos darīt kaut ko tāpēc, ka es to gribu, nevis tāpēc, ka man tas būtu jādara. Es sāku spēlēt vavada online casino ne tāpēc, ka gribēju naudu, bet tāpēc, ka gribēju sajūtu, ka kaut kas notiek. Ka es neesmu tikai būvuzraugs, kas katru dienu dara vienu un to pašu, un vīrietis, kas vakaros skatās ziņas. Es sāku pievērst uzmanību tam, kā es jūtos, kad es uzvaru, un kā es jūtos, kad es zaudēju. Un es sapratu, ka abos gadījumos es jūtos dzīvs. Tas ir tas, ko es biju pazaudējis. Tā sajūta, ka notiek kaut kas neparedzēts, ka dzīve nav tikai plāns, kas jāizpilda.
Vienu vakaru mans dēls, kuram ir sešpadsmit gadu, ienāca istabā un redzēja, ka es sēžu pie datora un smaidu. Viņš jautāja, ko es daru, un es pirmo reizi mūžā jutos neveikli. Es nezināju, kā to izskaidrot. Es pats īsti nesapratu, kas tas ir. Es mēģināju pateikt, ka tas ir tikai kaut kas, ko es daru, lai atslēgtos, bet viņš nesaprata. Viņš domāja, ka esmu iekšā kaut kādās muļķīgās spēlēs, kas man atņem laiku. Un varbūt viņam bija taisnība. Bet tajā pašā laikā es zināju, ka tas nav tikai par spēlēm. Tas ir par to, ka es beidzot daru kaut ko tāpēc, ka es to gribu, nevis tāpēc, ka man tas būtu jādara. Es sāku domāt par to, cik daudz manā dzīvē ir lietu, kuras es daru tikai tāpēc, ka tā ir pieņemts. Es sāku domāt par to, cik daudz es esmu sev aizliedzis vienkārši tāpēc, ka tas nešķita nopietni. Un tad es sapratu, ka šī spēle, šī vavada online casino, nav tikai par laimestu. Tā ir par atļauju sev būt cilvēkam, kurš var kļūdīties, kurš var riskēt, kurš var vienkārši baudīt procesu, nevis tikai gaidīt rezultātu. Es sāku spēlēt retāk, bet ar lielāku prieku. Es sāku pievērst uzmanību tam, kā es jūtos, kad es uzvaru, un kā es jūtos, kad es zaudēju. Un es sapratu, ka abos gadījumos es jūtos dzīvs. Es sāku runāt ar savu dēlu par to, un viņš beidzot saprata. Viņš teica, ka redz, ka es esmu laimīgāks, un tas viņam ir svarīgākais. Mēs sākām kopā spēlēt dažreiz, un tas kļuva par mūsu kopīgu izklaidi. Mēs smējāmies par zaudējumiem un priecājāmies par laimestiem, un tas mūs tuvināja vairāk nekā jebkas cits pēdējo gadu laikā. Tas nebija par naudu. Tas bija par laiku, ko mēs pavadījām kopā, un par sajūtu, ka mēs esam komanda.
Tagad, kad es atskatos uz to laiku, es redzu, ka tas nebija par spēli. Tas bija par to, ka es beidzot pieņēmu, ka man nav jābūt perfektam. Man nav jābūt tam, kurš vienmēr zina labāko ceļu. Man ir jābūt cilvēkam, kurš ir gatavs izmēģināt kaut ko jaunu, pat ja tas šķiet muļķīgi. Es joprojām spēlēju dažreiz. Ne katru dienu, ne katru nedēļu. Bet tad, kad es jūtu, ka man vajag atgādinājumu par to, ka dzīve ir neprognozējama un ka tas ir labi. Es vairs neskatos uz to kā uz veidu, kā aizmirst problēmas. Es skatos uz to kā uz veidu, kā atcerēties, ka es esmu dzīvs. Un tas, manuprāt, ir lielākais laimests, ko es jebkad esmu ieguvis. Nevis nauda, nevis statuss, bet gan sajūta, ka es varu būt tas, kurš es esmu, bez tā, lai kāds man teiktu, ka tas nav pareizi. Mans tēvs vienmēr teica, ka cilvēks pats ir savas dzīves kalējs, un es tam ticu joprojām. Bet tagad es zinu, ka dažreiz ir jāļauj arī citiem instrumentiem pieskarties tavai dzīvei. Un tas ir labi.
